Varavīksnes fenomens

Sekundārā varavīksne

Varavīksne ir optiska parādība atmosfērā, kuru rada Saules staru laušana un atstarošanakrītošos lietus pilienos. Tā parādās iepretim Saulei uz mākoņu fona, kad līst. Pēc lietus gaisā vienmēr ir ūdens lāsītes, un varavīksne ir Saules gaismas atstarošanās šajos pilieniņos. Parasti varavīksne nav lielāka par pusloku, vienīgi brīvā atmosfērā no lidmašīnas vai gaisa balona un kalnos var novērot gandrīz pilna apļa varavīksni. Savukārt miglas slānī novērojama balta varavīksne. Varavīksne parādās tādā gadījumā, ja Saules augstums virs horizonta nav lielāks par 42°, savukārt sekundārā varavīksne var būt novērojama, ja Saules augstums virs horizonta nav lielāks par 53° un gaisma ir pietiekami spoža. Parasti varavīksnes šķietamais attālums ir 1 – 2 kilometri, bet tas var būt arī tikai daži metri, it īpaši strūklaku, ūdenskritumu un citu līdzīgu veidojumu tuvumā. Tradicionāli pieņemts, ka varavīksnes lokā ir septiņas krāsas — sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, gaišzila un violeta. Bet patiesībā tajā ir bezgalīgs krāsu spektrs — no sarkanās krāsas līdz violetajai, kā arī krāsu toņi, kas cilvēka acīm nemaz nav saskatāmi, piemēram, infrasarkanais starojums un ultravioletais starojums, kas attiecīgi novietojušies virs sarkanā un zem violetā krāsu spektra. 

Mēness varavīksne

Dažkārt var novērot blakus jeb sekundāro varavīksni ar pretēju krāsu izvietojumu. Tā rodas, kad saules gaismas stari atstarojas lietus pilienā divas reizes.

Košā mēness naktī var redzēt mēness varavīksni. Par cik cilvēka redze ir tāda, ka pie slikta apgaismojuma jūtīgas ir tikai redzes nūjiņas, tad cilvēks neuztver šo gaismu kā krāsainu. Tādēļ mēness varavīksne izskatās balta. Tomēr ar palielinātas ekspozīcijas fotogrāfiju palīdzību var redzēt, ka arī Mēness varavīksne ir krāsaina.

Varavīksnes veidošanās shēma.

1. Sfēriskā lāse
2. Iekšējā atstarošanās
3. Sākotnējā varavīksne
4. Lūzums
5. Atkārtotā varavīksne
6. Ienākošais gaismas stars
7. Gaismas staru gaitas formēšanās sākotnējā varavīksnē
8. Gaismas staru formēšanās atkārtotai varavīksnei.
9. Vērotājs
10. Apvidus, kurā veidojas varavīksne
11. Apvidus, kurā veidojas varavīksne
12. Apvidus, kurā veidojas varavīksne

Varavīsknes veidošanās vēsture.

Persiešu astronoms Kutbs al-Din al-Širasī (1236-1311) un viņa skolnieks Kamāls al-Din al-Fārisī (1260-1320) iespējams bija pirmie, kuri visprecīzāk skaidroja šo fenomenu. Kopējā fiziskā varavīksnes aina tika aprakstīta tikai 1611. gadā., un to veica Marks Antonijs de Dominis. Renē Dekarts visprecīzāk izskaidroja šo parādību savā darbā Meteori nodaļā Par varavīksni 1637. gadā. Uzskata, ka pirmais skaitli 7 ir izvēlējies Īzaks Ņūtons, kuram skaitlis septiņi bija īpaši simbolisks. Pie tam sākotnēji viņš minēja tikai piecas krāsas - sarkano, dzelteno, zaļo, zilo un violeto. Bet pēc tam tiecoties izveidot atbilstību starp spektra skaitļiem un atsevišķām muzikālo toņu gammām Ņūtons pievienoja šiem pieciem spektra toņiem vēl divus.

Intereansti, ka ...

Lai atcerētos krāsu secību pastāv frāzes, burti katram vārdam , kurš atbilst krāsu pirmajiem burtiem. (skatoties no augšas uz leju varavīksnei no loka malas sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, gaiši zilā, gaiši zilā (indigo), violetā. "Sīks olis dzelmē zib, gaidot zivis viesos."

Izmantotie avoti.

Attēli no: http://foto.delfi.lv/contest-picture/4307/, http://lv.wikipedia.org/wiki/Varav%C4%ABksne, http://bluenred.wordpress.com/2010/08/28/whats-good-moonbows/
Varavīksnes veidošanās shēma no: http://www.spoki.lv/vesture/Varaviksne-/229727
Informācija no: http://www.gudrinieks.lv/referati/referats/varaviksne.html, http://lv.wikipedia.org/wiki/Varav%C4%ABksne