Vēl par šo un to īsumā.

 Zibens un pērkons

Zibens ir elektriskā izlāde starp mākoņiem vai starp mākoņiem un zemi negaisa, bet retāk stipra sniegputeņa vai vulkāna izvirduma laikā. Izlāde notiek, kad atmosfērā izveidojas jonizēta gaisa kanāls. Ar neapbruņotu aci elektroni nav redzami, bet, kad notiek zibens izlāde, tie kustas tik ātri, ka gaiss šaurā kanālā ap tiem kvēlo (notiek gāzes jonizācija un veidojas plazma). Par zibens, kā pirmatnējās dabas parādības rašanos, pēdējo 250 gadu laikā tika izvirzītas apmēram 30 teorijas. 18. gadsimta vidū zinātnieki M. Lomonosovs un B. Franklins atklāja, ka zibens ir milzīga elektriska dzirkstele, kas rodas starp pretēji lādētiem laukiem.
Reizē ar zibeni nereti dzirdams arī pērkons. Pērkona negaiss visbiežāk plosās tropiskajos un ekvatoriālajos apgabalos, ko dēvē par "mūžīgo pērkona negaisa joslu". Pērkona negaisiem ir savs "pols" — Bītenzorga rajons Javas salā. Negaisi šeit ir novērojami 322 dienas gadā. Jo tālāk no "mūžīgo pērkona negaisa joslas" uz ziemeļiem un dienvidiem, jo negaisa dienu skaits samazinās. Tā, piemēram, Etiopijas dienviddaļā pērkona negaiss ir 220 dienas gadā, Meksikā, 140 dienas, bet aiz polārā loka tikai 1 vai 2 dienas gadā. Sahāras tuksnesī zibens ir ļoti reta dabas parādība.

Latvijā pērkona negaisi parasti ir novērojami vasaras periodā. Pērkona negaiss ziemā gadās ļoti reti, parasti spēcīgā sniegputenī. Kā piemēru var minēt faktu, ka 1972. gada martā vairākos Sibīrijas rajonos plosījās spēcīgs pērkona negaiss.

 Zibens veidi:

• Lentveida (līnijzebens)
• Plaikšņveida
• Kreļļveida
• Lodveida

Izmantotie avoti:

1. Attēli no:  http://www.meteo.lv/public/27916.html un http://www.bedre.lv/?id=read&show=365
2. Informācija no: http://lv.wikipedia.org/wiki/Zibens

Mākoņi

Spalvu mākoņi

Mākoņi ir atmosfēras ūdens tvaiku kondensēto produktu sakopojums sīkos ūdens pilienos vai ledus kristālos lielā daudzumā. Mākoņiem ir svarīga nozīme ūdens riņķojumā dabā, tie var pārvietoties tūkstošiem kilometru attālumā, līdz ar to pārnesot un pārdalot milzīgas ūdens masas. Mākoņiem ir būtiska nozīme mūsu klimatā, jo tie regulē Saules enerģijas daudzumu, kas nonāk līdz Zemes virsmai un Zemes enerģijas daudzumu, kas atstarojas atpakaļ Visumā. Jo vairāk enerģijas uztver mūsu planēta, jo siltāks ir klimats. Jo mazāk enerģijas nonāk līdz zemei, jo kļūst aukstāks.
Ja nebūtu mākoņu, nevarētu rasties ne lietus, ne sniegs vai krusa. Mākoņi ir viens no dabas brīnumiem, tiem var būt visdažādākās formas un veidi: mazi un balti; tumši un draudoši; kā kokvilnas pogaļas vai milzīgas saulespuķes; plāns palags vai bieza sega; balti, pelēki, zaļi vai melni — cēli sarkani vai maigi rozā, kad saules stari atstarojas tajos neilgi pirms saulrieta.

Gubumākoņi

Galvenie mākoņu veidi ir:

• Altocumulus Ac — augstie gubumākoņi
• Altostratus As — augstie slāņmākoņi
• Cirrocumulus Cc — spalvu gubumākoņi
• Cirrostratus Cs — spalvu slāņmākoņi
• Cirrus Ci — spalvmākoņi
• Cumulonimbus Cb — gubu lietusmākoņi
• Cumulus Cu — gubumākoņi
• Nimbostratus Ns — lietus slāņmākoņi
• Stratocumulus Sc — slāņu gubumākoņi
• Stratus St — slāņmākoņi

 Izmantotie avoti: 

Informācija no: http://lv.wikipedia.org/wiki/M%C4%81ko%C5%86i
Attēli no:  http://commons.wikimedia.org/wiki/Golden_Gate_Bridge un http://lv.wikipedia.org/wiki/M%C4%81ko%C5%86i